Cēsu Audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem
Jēkabpils cietums
Valmieras cietums
Jelgavas cietums
Olaines cietums (Latvijas Cietumu slimnīca)
Rīgas Centrālcietums
Rīgas Centrālcietums
Liepājas cietums
Cēsu Audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem
Iļģuciema cietums
Daugavgrīvas cietums

2020.gada 5.septembrī Rīgas Centrālcietumā viesojās “Sporto Rīga” pamatsastāva trenere, “People Fitness” galvenā fitness menedžere Baltijas valstīs un galvenā trenere Baltijas valstīs, Veronika Dolgina. Trenere ir speciālists viscerālajā medicīnā, fizioterapijā, uztura zinātnēs.

Ar lielu aizrautību Veronika novadīja pusotras stundas garu kardio treniņu tiem notiesātajiem, kuri ikdienā piekopj veselīgu dzīvesveidu un sporto. Treniņā netika izmantoti svari un hanteles, tomēr jau pēc pus treniņa notiesātie bija patīkami pārsteigti par iespēju vingrot nedaudz citādāk kā ierasts un pēc treniņa visiem bija acīmredzams fizisks izsīkums.

Sports ieslodzījuma vietā nereti aprobežojas ar svaru bumbu cilāšanu, tomēr šādi koptreniņi veicina citādāku izpratni par sportu, veselību, spēku un izturību.

Trenere ir izteikusi velēšanos atgriezties ieslodzījuma vietā ar treniņprogrammām, lekcijām, izglītojošo daļu, zināšanām fizioterapijā, lai veicinātu vīriešu interesi un izglītošanu.

Izsakām pateicību Veronikai Dolginai par atsaucību, drosmi, uzdrīkstēšanos un labajām emocijām vēl dienas pēc treniņa novadīšanas!

 

Treneres atsauksme par pirmo nodarbību ieslodzījuma vietā:

“Bailēm lielas acis!”

Sestdienas rīts visiem iesākās kā ierasts, tikai ne man. Šodien bija tā retā diena, kad tiku izvilkta no komforta zonas un labprātīgi. Arī adrenalīns nepalika stāvēt malā, izdarot savu darbu un papildinot savas rezerves līdz malām. Šodien ierastā rīta kafija nedeva ne mazāko uzlādi, jo melno darbu jau izdarīja smadzene, pamodinot visus man zināmos receptorus. Arī laiks mani nežēloja, tas tieši šorīt bija nekaunīgi steidzīgs. Ar trīcošiem ceļiem izgrūdu sevi, savu Ego un bailes no mašīnas un, paceļot krūtis, devos uz Rīgas Centrālcietuma ieejas durvīm. Kā spilgtāk aprakstīt sajūtu- tas ir, ka man stundas laikā jānokārto CSDD, fizikas un matemātikas eksāmens.

Ieejot sporta zālē, acīs spīdēja saule un nekas neliecināja par to, ka tā būtu īpašā iestāde, līdz acis truli apstājās pie dubultajām restēm, kas logus rotāja no abām pusēm. Atcerējos visas savas darba vietas un apstākļus, kuros esmu pildījusi savu darbu un pati sev teicu: “Vietai nav nozīmes, ja cilvēkam iedod pareizās emocijas.” Pēc šīs frāzes ceļi pārstāja trīcēt un reanimēties sāka mans Ego- neko labāku par savu darbu es darīt nemāku.

                Stāvot pie loga, dzirdi, kā sirds pulsē ausīs un vienlaicīgi dzidri soļus, kas nāk no aizvērtām durvīm. Zemapziņa saprot, ka tie man ir absolūti sveši cilvēki un vēl cietumā. Sabiedrības iezombētās bailes un stereotipi, protams, piebēra pipariņu. Uz īsu brīdi iegrimu anatomijas zināšanās un centos atcerēties, kas atnāk ātrāk- infarkts vai insults.

                “Labdien!”, kas izskanēja 12 reizes bija skaļāki par manām domām un reālāki par anatomijas stundu.

                Aiziet, mans darbs sākas. Stereotipi, bailes, vērtēšana un dalīšana sociālajos līmeņos ir bezsaistē ar tabu. Man pretī stāv cilvēks, par kuru es neko nezinu un šodien arī nav jāzina!

                Iesildāmā daļa ir 5 minūtes, tas ir laiks, lai sajustu kopējo atmosfēru, nolasītu noskaņas un sajustu atgriezenisko saiti. Tas viss notiek 4x vieglāk, ja tev smaida pretī un tas sāka parādīties. Pārējo respekta daļu es dabūju pēc otrās dziesmas! Tagad es biju situācijas un atmosfēras līderis, puiši mani klausīja un manāmais sviedru daudzums uz drēbēm pēc 10 minūtēm lika izlīdzināties 1:1.

                Parasti neskopojos ar mīļvārdiņiem, tos dalīju arī savā šodienas nodarbībā. Ne reizi karjeras laikā neesmu manījusi, ka tie kādam nepatiktu un ilgi nebija jādomā: “Aiziet, Pupsiki…” Smieklu emocijas nekavējās… puiši, 2:1- manā labā!

                Pēc 30 minūtēm es nejutu atšķirību starp sporta kluba apmeklētājiem un šodienas puišu grupu!

                Rozīnīte uz kūkas bija mūzika, to izvēlos es un pat pati cietākā sirds atmaigst. Puiši, 3:1- manā labā!

                Neatņemama sastāvdaļa ir komandu uzdevumi, puiši ar to tika galā izcili, nebija ne dalīšanas, ne minstināšanās, kas tuvāk bija, to pārī paņēma.

                Pēc 40 minūtēm vienlaicīgi biju nokārtojusi CSDD, fizikas un matemātikas eksāmenus! Bingo! Par ko es aizdomājos? Man nav bail un es jūtos komfortabli zālē! Tādi paši cilvēki kā otrpus restēm, tādas pašas emocijas, sajūtas un attieksme! Sajutu ko vēl ļoti svarīgu, ar ko gribu dalīties- šie puiši ir pateicīgi un laimīgi par to, ka atnācu! Par to, ka veltīju viņiem laiku! Par to, ka uz 70 minūtēm liku aizmirst viņiem vietu, kurā viņi atrodas! Šīs sajūtas ir vērtīgākas par jebkādu pateicības rakstu.

                Tāds ir mans darbs, ar fitnesa un sporta palīdzību uzlabot cilvēkiem dzīves kvalitāti. Jo vairāk cilvēki to darīs un sapratīs, jo veselīgāki, patiesāki un laimīgāki mēs visi būsim!

                Izsaku pateicību A.Popei par iespēju piedalīties projektā, kā arī Rīgas Centrālcietuma vadībai un ģenerālei I.Spurei par jauninājumu ieviešanu un resocializācijas pasākumu veicināšanu.

                Ar dziļu pārliecību uzskatu, ka šim projektam ir liels potenciāls, kas sabiedrību veidos labāku pēc ieslodzījuma vietas atstāšanas.

                Ar cieņu, Veronika Dolgina