- Pastāsti mazliet par sevi – kā improvizācijas teātris ienāca Tavā dzīvē un ko tas Tev nozīmē?
Improvizācijas teātra žanrs nebija tas, ar ko es sāku savas aktiera un vēlāk arī režisora gaitas. Sākotnēji es sevi izmēģināju klasiskajā teātrī – “Dramatiskajā klasē”. Kā jau plaši zināms, aktiera darbs un dzīvesveids, ja tā var teikt, ir nebeidzama apkārtējās pasaules pētīšana. Un, protams, arī jaunu aktiermeistarības paņēmienu, vēl neizzinātu skolu un tehniku apgūšana, kas uzlabo aktiera spējas tēlot tā, lai vienmēr būtu, pēc Staņislavska principa, “Ticu”.
Aktiermeistarībā ir ļoti daudz improvizācijas, bet tieši kā atsevišķu žanru improvizācijas teātra spēli reti izvēlas dramatiskā teātra aktieri. Biežāk šo žanru izvēlas ar teātri nesaistīti cilvēki, amatieri, kuri to dara hobija dēļ, jo šajā žanrā nav jāmācās teksti, nav režisora, kurš nepārtraukti prasa no tevis tēla patieso dziļumu. Viss notiek ļoti viegli.
Bet, ja pieķeries tam profesionāli un tavs mērķis ir radīt pilnas īsās vai garās formas improvizācijas izrādes, tad pie lietas jāķeras nopietnāk, nevis tikai kā pie hobija.
Tā es to esmu pamēģinājis. Man tas patika. Tad sākās literatūras meklēšana un pasaules lielāko šī žanra aktieru pieredzes pētīšana. Un tā arī aizgāja.
Kopumā šī žanra pētīšanai esmu veltījis ne mazāk kā desmit gadus. Un pagaidām man neliekas, ka ir gana daudz apgūts. Kad sāk likties, ka nu jau esi visu atradis šajā žanrā, nāk jauns atklājums un arī visu uzkrāto zināšanu pārvērtējums. Un sākas pilnīgi jauns pētīšanas posms, bet nu jau stipri augstākā profesionālā līmenī.
Darbs turpinās.
- Kā radās doma improvizācijas teātri ienest tieši ieslodzījuma vietā? Kas Tevi pamudināja šo ideju īstenot?
Kā jau minēju, ar šo teātra žanru nodarbojos jau sen. Kādā dzīves posmā biju nobriedis ne tikai spēlēt kā aktieris teātrī, bet arī pamēģināt sevi kā aktiermeistarības pasniedzēju. Izlēmu dibināt skolu.
Tam vajadzēja uzrakstīt savu metodoloģiju. Tas ir tas, ko tu pats plāno realizēt savā skolā. Tieši tas man deva ļoti lielu profesionālu progresu. Jo uzrakstīt savu metodoloģiju nav nekāds ātrs un viegls darbs.
Nācās no jauna iet cauri literatūrai, kuru esmu vienu reizi jau lasījis, un formulēt aktieru paņēmienus no jauna – pēc paša izjūtām, pēc paša pieredzes. Daudz kas bija jāpamēģina atkārtoti, lai spētu to noformulēt, izrietot no paša piedzīvotā. Nācās daudz ko atkārtot praksē.
Tieši tajā brīdī es arī esmu sācis domāt par sociālās integrācijas programmām. Lai, vienlaikus palīdzot cilvēkiem, varētu papildināt savas zināšanas un, eksperimentējot, pierakstīt jaunus paņēmienus vai zināmus paņēmienus no praktiskās puses interpretēt citādi, pa jaunam.
Vispār jau, kā liecina daudzi un daudzi avoti, improvizācijas teātris ir sācis savu ceļu mums jau labi pazīstamā improvizācijas teātra stila virzienā tieši kā sociālās integrācijas instruments – palīdzot ilgstoši izolētām no sabiedrības personām atkal atgriezties sociāli aktīvā sabiedrības vidē.
Es pats vispirms esmu aktieris un režisors. Un man ir savas ambīcijas. Tāpēc manas nodarbības sākas ar aktiermeistarību, kas balstīta psiholoģijas pamatos, bet rezultātam ir jābūt izklaidei. Un tas ir publisks uzstāšanās, kas, manuprāt, ir vislabākais atskaites punkts paveiktajam un iespēja pašam novērtēt savu darbu un tā rezultātu.
- Ieved mūs mazliet nodarbības aizkulisēs – kā notiek improvizācijas nodarbība ieslodzījuma vietā no tās sākuma līdz beigām?
Mēģinājumi ieslodzījuma vietā ar neko neatšķiras no nodarbībām teātrī iesācējiem. Nodarbību intensitāte var atšķirties, un praktiski vienmēr atšķiras katra grupa neatkarīgi no tā, kur tā ģeogrāfiski atrodas.
Tas ir atkarīgs no tā, cik grupa ir atvērta. Ar to es domāju – cik katrs indivīds ir gatavs darbam komandā un cik katrs ir gatavs uzticēties partneriem.
Parasti katru nodarbību es dalu divās daļās. Iesildīšanās un otrā daļa – darbs ar etīdēm.
Improvizācijas teātrī etīdes tiek veidotas, ņemot vērā ieteikumus no skatītājiem, un ir arī dažādi izaicinājumi aktieriem. Piemēram, etīdes laikā nedrīkst lietot kādu no alfabēta burtiem.
Var šādi ļoti vienkārši aprakstīt mēģinājumu. Īstenībā iesildīšanās ieņem ļoti lielu nozīmi visa mēģinājuma laikā – no sākuma līdz galam.
Tā saucamajā pirmajā daļā aktieri pilda dažādus uzdevumus, kas ir vērsti uz uzmanības trenēšanu, atmiņas trenēšanu, partnerību, erudīciju, komunikācijas pamatiem, arī empātiju.
Bieži vien tas notiek caur dažādām spēlēm. Piemēram, liekot aktierim veikt kaut kādu nepārtrauktu darbību un vienlaikus runāt par nesaistītu tēmu, bieži vien tas rada cilvēkā, teiksim tā, “sistēmas kļūdas”, kad jūk darbība vai teksts, ko runā aktieris.
Un, sarežģījot procesu, liekot pēc komandas mainīt darbību uz citu darbību, pie tam nepārtraucot tekstu, kļūst pavisam grūti.
Bet šīs iemaņas ar laiku mēs attīstām līdz tādam līmenim, kad tas notiek absolūti viegli, nepiespiesti, ļoti harmoniski un pat ar savu harizmu.
Galvenais noteikums ir – jāmēģina. Jo vienīgais, ko var izdarīt nepareizi, ir neizdarīt neko.
- Improvizācijā nav iepriekš sagatavota scenārija. Kā dalībnieki reaģē, kad viņiem jābūt spontāniem, jāatveras un jāuzdrīkstas kļūdīties citu klātbūtnē?
Improvizācija ir māksla, kas top reālā laikā, tieši uz vietas, un absolūti nekas netiek gatavots iepriekš, izņemot jūsu spējas pieņemt absolūti jebkādus apstākļus un nosacījumus.
Protams, sākumā mēdz būt jautājumi – kāpēc es nedodu kādus spēles noteikumus? Un tad cilvēki izpaužas, kurš nu kā māk.
Bet izrādās, ka bez sagatavošanas izpausties un izdarīt to tā, lai tas izraisa skatītājos interesi, vērojot jūs, ir tāls ceļš ejams.
Protams, es vienmēr dodu iespēju pamēģināt un pierādīt pretējo. Bet līdz šim visi piekrita, ka vismaz jāpamēģina tas garais ceļš.
Un, sākot šo ceļu, katrs sev atrod virkni ļoti noderīgu, ikdienas dzīvē pielietojamu prasmju, ko mēs esam aizmirsuši vai vienkārši pārstājuši izmantot. Tas šo ceļu uz skatuvi padara vēl vairāk vērtīgu.
Kā jau teicu, improvizācijā tas ir nevis par došanu sev iespēju kļūdīties. Vienīgā iespējamā kļūda ir neizdarīt neko.
Improvizācijā tas ir par “dot sev iespēju darboties”. Just impulsus no partneriem, kas virzīs kopā stāstu, kas radīs prieku gan mūsos pašos, gan skatītājos – vēl un vēl.
- Improvizācijas teātrī svarīga ir klausīšanās, sadarbība un partnera piedāvājuma pieņemšana. Kā, Tavuprāt, šīs prasmes var palīdzēt cilvēkam arī ārpus nodarbības?
Kā jau minēju, prasmes, kuras mēs trenējam ilgu laiku, pirms vispār sākam spēlēt etīdes, ir svarīgas ikvienam.
Visus uzdevumus, kas virzīti uz dažādu prasmju attīstību, es cenšos radīt vai piemeklēt tādā veidā, lai, tos pildot, tie izraisa sajūtas, kas sakrīt ar cilvēka bāzes instinktiem, kuri mums ir no dzimšanas.
Šie instinkti mums gadsimtiem ir rādījuši pareizo ceļu.
Es dodu iespēju izmēģināt dažādus paņēmienus, lai sasniegtu rezultātu, un pēc tam katrs pats izvēlas, vai viņam tas der vai neder, izrietot no iekšējās izjūtas, kas tajā brīdī rodas viņam.
Protams, arī ar nelielām diskusijām par padarīto, lai izsmeļoši tiktu skaidrībā, ko mēs sajutām, darot tā vai citādi.
Caur šādiem uzdevumiem mēs pakāpeniski virzāmies uz kādu situācijas izspēli, imitējot kādu ikdienas situāciju.
Un tikko saņemtā pieredze, saklausīt savus instinktus, mums skaidri pasaka, ka intuitīvi vajadzētu uzvesties. Uztverot impulsu no partnera, mums ir absolūti skaidrs, kā rīkoties tādā vai citādā tikko izveidojušās situācijā.
Šādā pieeja sevi parādīja kā ļoti efektīvu.
Trenējot prasmes novērot un nolasīt informāciju no citiem cilvēkiem vai apstākļiem, mums ļoti palīdz pieņemt pareizus lēmumus, kas ir noderīgi pilnīgi visās dzīves situācijās un ģimenes attiecībās.
- Kas ir vislabākais brīvprātīgajā darbā ieslodzījuma vietās?
Režisoriem ļoti nepatīk, kad kāds aktieris kavē mēģinājumu, bet te tas praktiski nekad nenotiek.
Visi vienmēr laikus ir ieradušies uz mēģinājumu, un vēl ļoti patīk tas, ka mobilie telefoni nenovirza uzmanību nevienam no dalībniekiem.
- Ko Tu esi iemācījies no cilvēkiem, kurus esi saticis ieslodzījuma vietā?
Nevaru teikt, ka iemācījos, bet drīzāk izjaucu stereotipus, ko esmu dzirdējis iepriekš – ka cilvēki ieslodzījuma vietā ir “kaut kādi tādi”, no kuriem jāizvairās un nekādā gadījumā nedrīkst palikt ar viņiem vienā telpā.
Tie ir tādi paši cilvēki kā jebkur citur.
Katram ir savi iemesli, kāpēc viņš tur atrodas, tajā skaitā arī es, kad nāku uz mēģinājumiem ieslodzījuma vietā.
- Kas šajā brīvprātīgajā darbā Tev ir sarežģītākais, un kā Tu pārvari šīs grūtības?
Es vienmēr sagatavojos mēģinājumam un pārdomāju, ko darīsim ar grupu. Bet, kā jau improvizācijas žanrs paredz, jāatzīstas, ka savu paša plānu mainu mēģinājuma laikā, izrietot no tā, ko novēroju grupā un kāds ir tās noskaņojums.
Dažreiz gribas, kā pierasts teātra telpā, pēkšņi izmantot kādus audio ierakstus vai gaismas efektus un ko citu, bet šajā gadījumā, ja tu to neesi ieplānojis iepriekš, tas nav realizējams.
- Kā radās doma improvizācijas teātri ienest tieši ieslodzījuma vietā? Kas Tevi pamudināja šo ideju īstenot?
Improvizācijā vienīgais, kas var būt nepareizi, ir nedarīt neko.
Ņem un dari.
Es neredzu pilnīgi nekādus iemeslus, lai izvairītos no šī darba. Ļoti laba iespēja attīstīt paša profesionālās iemaņas reālajā praksē.
