Pēdējo gadu laikā Latvijā veikti nozīmīgi soļi ieslodzīto resocializācijas sistēmas attīstībā – izstrādātas programmas, stiprināta profesionāļu kapacitāte un veicināta starpinstitūciju sadarbība. Lai šo virzību vēl vairāk nostiprinātu, projekta “Drošība: atbildīga resocializācija ieslodzītajiem (DARI)” apakšdarbības 3.d.15. ietvaros veikts pētījums, kura mērķis bija izvērtēt iespējas sniegt mērķtiecīgāku atbalstu noteiktām ieslodzīto grupām un viņu tuviniekiem, kā arī ieteikt risinājumus efektīvākai sadarbībai starp valsts, pašvaldību un sabiedriskajiem partneriem.
Pētījumā īpaša uzmanība pievērsta četrām mērķgrupām ar specifiskām vajadzībām – jauniešiem līdz 25 gadu vecumam, māmiņām ar bērniem līdz 4 gadu vecumam, personām ar garīgās veselības traucējumiem un senioriem virs 60 gadu vecuma. Apvienojot kvantitatīvo un kvalitatīvo datu analīzi, intervijas ar ieslodzītajiem un darbiniekiem, fokusgrupu diskusijas ar valsts un nevalstiskā sektora pārstāvjiem, kā arī ārvalstu pieredzi (Lielbritānijā un Vācijā), tika iezīmēti vairāki būtiski virzieni turpmākai attīstībai.
Secināts, ka resocializācijas atbalsta mehānismi Latvijā kļūst arvien daudzveidīgāki, tomēr joprojām pastāv iespējas tos precīzāk pielāgot konkrētu ieslodzīto grupu vajadzībām. Ģimenes saišu stiprināšana ir būtisks resurss veiksmīgai atgriešanās sabiedrībā pēc soda izciešanas, taču esošo resursu ietvaros nav iespējama pietiekami mērķēta palīdzība šo attiecību uzturēšanai. Ja ģimenes atbalsts nav pieejams, pētījums uzsver individuāla atbalsta nozīmi – saikni ar kādu, kurš spēj būt līdzās emocionāli un praktiski. Par šādu atbalstu var kļūt gan persona no ieslodzītā sociālā loka, piemēram, kaimiņš, draugs vai paziņa, gan arī brīvprātīgais, profesionālis vai kopienas pārstāvis, kurš ar regulāru kontaktu, uzklausīšanu un iedrošinājumu palīdz uzturēt saikni ar sabiedrību.
Tāpat pētījumā izcelta sensoro, terapeitisko un izglītojošo aktivitāšu nozīme – tās var ievērojami veicināt emocionālo līdzsvaru un prasmju attīstību, īpaši cilvēkiem ar psihosociālām grūtībām vai ilgstošu izolācijas pieredzi. Būtiska loma turpmākajā darba pilnveidē ir arī ciešākai un strukturētākai sadarbībai starp ieslodzījuma vietām, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un kopienām. Vienota izpratne par katras iesaistītās puses lomu var sniegt stabilu pamatu mērķtiecīgai un humānai resocializācijai.
Pētījums atgādina, ka resocializācija ir kopīgs darbs – starp cilvēku un sabiedrību, starp profesionāļiem un kopienām. Piedāvātie virzieni sniedz iespēju veidot iekļaujošāku un humānāku vidi, kur pārmaiņas kļūst iespējamas – jo tieši sabiedrības attieksme un atbalsts bieži vien kļūst par izšķirošu soli ceļā uz tām.
Pētījumu izstrādāja SIA Ernst & Young Baltic sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi, ar Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+) līdzfinansējumu.