- Pastāsti mazliet par sevi - kas tu esi ārpus brīvprātīgā darba un kas tev dzīvē ir svarīgs?
Ārpus brīvprātīgā darba šobrīd esmu uzņēmēja ar fokusu uz to, kā tehnoloģijas var atbalstīt iekšējo transformāciju. Kopumā man ir būtiski, lai ir dzīve jēgpilna un ar gandarījumu, lai es justos dzīva un lai tas caur vieglumu un atvērtību nāktu. :)
- Kāds bija Tavs priekšstats par ieslodzījuma vietām, nodarbinātajiem un ieslodzītajiem un kā tas ir mainījies, veicot brīvprātīgo darbu?
Atskatoties es atceros, ka man šķita, ka būs sevi jātur rāmjos, ka vide būs pelēka, auksta, strikta un mazliet bailīga. Bet realitāte izrādījās pārsteidzoši citāda - ar daudz vairāk krāsām, siltuma, sirsnības, humora un smaidu, nekā biju gaidījusi.
- Kas ir tās aktivitātes, ko realizē ieslodzījuma vietās? Un vai tas uzreiz bija viegli?
Ieslodzījuma vietās vadu grupu jogas nodarbības un individuālās koučinga sesijas. Sākumā jutos mazliet neērti, jo likās, kam gan kaut ko tādu ieslodzījuma vietā vajag? Bet diezgan ātri sapratu - jā, vajag, un interese ir! :) Ā, vēl doma ir par mākslīgā intelekta ievadu.
- Ko tu atceries no savas pirmās tikšanās vai pirmās aktivitātes ieslodzījuma vietā? Kas tevi toreiz pārsteidza visvairāk?
Visvairāk mani pārsteidza, cik ātri es tur jutos labi un mierīgi. Un tas, cik ļoti šīs nodarbības mani pašu piepilda un uzlādē. Nav bijusi neviena reize, kad būtu izgājusi ar sajūtu, ka esmu sevi “atdevusi” vai iztukšojusi. Pilnīgi pretēji - nu tāda enerģijas uzlāde notiek!
Mans partneris sākotnēji bija diezgan skeptisks, taču jau pēc pirmajām 10 reizēm atceros, kā runājām pie vakariņu galda un viņš teica “nebūtu domājis, ka to teikšu, bet iespējams Tev šo tiešām vajag turpināt”.
- Kā tu cilvēkam, kurš par šo darbu neko nezina, izstāstītu, ko brīvprātīgais ieslodzījuma vietā patiesībā dara?
Hm. Man šķiet, ka būtībā tas nemaz tik ļoti neatšķiras no tā, kā es gribētu būt ar cilvēkiem arī ārpus ieslodzījuma vietas. Tu esi cilvēks, satiec cilvēku un mēģini tajā satikšanās brīdī būt jēgpilnā mijiedarbībā. Katrs atnes kaut ko savu, katrs kaut ko saņem, un beigās tā ir abpusēja apmaiņa, kurā ieguvēji ir visi.
- Vai vari pastāstīt par kādu brīdi, kad īpaši skaidri sajuti, ka mana klātbūtne un ieguldītais laiks šeit ir nozīmīgs?
Laikam visspilgtāk to sajutu, noslēdzot pirmo 10 nodarbību ciklu, kad uzaicināju savu jogas skolotāju uz diskusiju/lekciju par to, kā jogas principi parādās dzīvē. Atnāca vairāk nekā 20 cilvēku, un visi patiesi iesaistījās sarunā. Ar katru nākamo jogas ciklu interese auga, līdz limitējošais faktors jau kļuva paklājiņu skaits un vieta telpā. :) Tajā brīdī ļoti konkrēti sajutu, ka nodarbības tiek gaidītas.
- Kas šajā darbā ir grūtākais? Vai ir bijuši brīži, kad šaubījies, vai vēlies turpināt, un kas palīdzēja šīs šaubas pārvarēt?
Man laikam izaicinošākais ir regulēt to, cik daudz gribas dot un ieguldīt, vienlaikus pasekojot līdzi arī savam resursam. Neapsolīt par daudz, neuzņemties par daudz, lai varu būt klātesoša arī ilgtermiņā. Tāds darbiņš pašai ar sevi un došanas un ņemšanas līdzsvaru. Bet šaubu par to, vai vēlos turpināt, īsti nav bijis.
- Kas ir vislabākais brīvprātīgajā darbā ieslodzījuma vietās?
Cilvēki.
- Ko tu esi iemācījusies no cilvēkiem, kurus esi satikusi ieslodzījuma vietā?
Mani līdz dziļumiem pārsteidz cilvēku attieksme pret dzīvi, un no tās joprojām ļoti daudz mācos. It kā jogas nodarbību vai koučinga sesiju vadu es, bet bieži tieši cilvēki man pretī kļūst par “skolotājiem”. Īpaši tas, kā iespējams skatīties uz piedzīvoto, kādas atziņas no tā paņemt un kādu iekšējo stāstu par savu dzīvi veidot. Individuālajās sesijās regulāri attopos tādā mazā epifānijas stāvoklī, ar lielu pietāti pret cilvēku, kurš sēž man pretī.
- Kā brīvprātīgais darbs ir ietekmējis tevi pašu - tavas attiecības ar cilvēkiem, vērtības vai skatījumu uz dzīvi?
Grūti teikt - tā jau ikdienā nepamanu. Tomēr šķiet, ka iespējams nedaudz “sazemējums” ir pienācis klāt pa šo laiku.
- Kādas īpašības, tavuprāt, nepieciešamas labam brīvprātīgajam? Vai cilvēkam jābūt īpaši drosmīgam, pieredzējušam vai profesionāli sagatavotam?
Man šķiet, ka viena no būtiskākajām īpašībām ir uzticamība. Ja cilvēks pasaka, ka kaut ko uzņemas, tad uz viņa teikto un rīcību var paļauties. Īpaši vidē, kur cilvēku pieredzē uzticēšanās, iespējams, ne vienmēr ir bijusi pašsaprotama. Manuprāt, tas iet roku rokā arī ar cieņu pret otru cilvēku. Tāpēc nedomāju, ka brīvprātīgajam obligāti jābūt īpaši drosmīgam, pieredzējušam vai profesionāli sagatavotam. Daudz svarīgāka šķiet spēja būt klātesošam, turēt savas robežas un neieņemt pozīciju, ka esi atnācis otru glābt, pamācīt vai zināt viņa vietā.
- Ko tu teiktu cilvēkam, kuru šī iespēja uzrunā, bet kurš vēl šaubās vai baidās pieteikties?
Hn. Ja ir kaut nedaudz vēlme, ir vērts pieteikties, iziet 2 dienu apmācības un ļaut sev ieiet procesā - paskatīties, kā tad tur ir, nevis palikt tikai pie sava priekšstata par to. Man pašai realitāte izrādījās daudz siltāka un interesantāka, nekā biju iztēlojusies.
- Pabeidz teikumu: “Būt brīvprātīgajam ieslodzījuma vietā man nozīmē…”
Būt vienkārši man pašai.
- Varbūt es vēl kaut ko nepajautāju, bet tu vēlētos padalīties?
Es vēl gribētu uzsvērt, ka nav nepieciešama kāda specifiska iepriekšēja izglītība, lai kļūtu par brīvprātīgo ieslodzījuma vietā! Nezinu, kāpēc, bet man pašai bija priekšstats, ka noteikti vajadzīga kāda padziļināta augstskolas izglītība, lai vispār par to varētu domāt. Izrādās, ka nē, par nepieciešamo sagatavošanu un apmācību parūpējas procesā.
